Itāļu ārste un pedagoģe Marija Montesori pirmo bērnu māju nodibināja 1907.gadā. Šodien viņas izstrādāto pedagoģisko sistēmu pazīst visā pasaulē kā reformpedagoģijas virzienu, kas tiek saukts Montesori vārdā.
Montesori metode apmācībai domāta no apmēram 2 gadu vecuma, bet patiesībā bērns tai ir gatavs jau no dzimšanas (gatavs konkrētai attieksmei pret sevi). Metode balstīta uz pārliecību, ka bērns mācās, esot kustībā. Jo mazāks bērns, jo vairāk viņam nepieciešams attīstīt kustības un tveršanas prasmi. Tāpēc Montesori sistēma ir balstīta uz principu - no tveršanas kustības uz saprašanu. Līdz gada vecumam bērns vēl nerunā, taču, praktiski darbojoties caur sajūtām, viņš jau aptver daudzas lietas.
Marijas Montesori pedagoģija balstās uz bērna dabisko attīstību, patstāvību un cieņu pret viņa individualitāti. Tās galvenie pamatprincipi ir:
Cieņa pret bērnu - Katrs bērns tiek uztverts kā unikāla personība ar savām vajadzībām, tempu un interesēm. Pieaugušais ir atbalstītājs, nevis kontrolētājs.
Sagatavota vide - Vide ir rūpīgi izveidota, lai veicinātu patstāvību, kārtību un koncentrēšanos. Materiāli ir:
bērna augumam piemēroti,
pieejami brīvai izvēlei,
estētiski un strukturēti.
Brīvība noteiktās robežās - Bērnam tiek dota izvēles brīvība (darba, materiālu, ilguma ziņā), taču tā pastāv skaidru noteikumu un cieņas ietvaros.
Mācīšanās caur darbību - Bērns mācās praktiski darbojoties ar speciāli izstrādātiem didaktiskiem materiāliem, nevis pasīvi klausoties.
Sensitīvie periodi - Pastāv attīstības posmi, kuros bērns ir īpaši uzņēmīgs noteiktu prasmju apguvei (valoda, kustība, kārtība, sociālās prasmes u.c.). Šajā laikā mācīšanās notiek visefektīvāk.
Patstāvības veicināšana - Montesori pieeja uzsver: “Palīdzi man izdarīt pašam.” Mērķis ir attīstīt pašdisciplīnu, atbildību un pašpārliecību.
Iekšējā motivācija - Netiek izmantotas tradicionālas balvas vai sodi. Motivācija rodas no paša bērna intereses un gandarījuma par paveikto.
Jaukta vecuma grupas - Parasti vienā grupā mācās dažādu vecumu bērni (piemēram, 3–6 gadi), kas veicina sadarbību, empātiju un mācīšanos vienam no otra.
Skolotāja loma – novērotājs un gids. Skolotājs rūpīgi vēro bērna attīstību un piedāvā atbilstošus materiālus īstajā brīdī, bet neuzspiež mācību procesu.
Montesori zelta baušļi ir praktiski ieteikumi vecākiem un pedagogiem darbā ar bērnu:
Nekad nesaki sliktu par bērnu – ne viņa klātbūtnē, ne bez viņa.
Koncentrējies uz bērna stiprajām pusēm un attīsti tās.
Rūpīgi sagatavo vidi un uzturi tajā kārtību.
Palīdzi bērnam kļūt patstāvīgam – dari tikai to, ko viņš pats vēl nespēj.
Cieni bērna darbu – netraucē, nepārtrauc bez vajadzības.
Atbildi uz bērna jautājumiem un atbalsti viņa meklējumus.
Ja bērns kļūdās, ļauj viņam pašam atklāt un labot kļūdu.
Esi pacietīgs – attīstība notiek savā tempā.
Runā ar bērnu mierīgi un pieklājīgi.
Parādi bērnam labāko sevī – esi piemērs ar savu rīcību.
Šie “baušļi” uzsver cieņu, uzticēšanos bērna spējām un pieaugušā apzinātu, mierīgu klātbūtni.
Montesori pedagoģija veicina bērna personības attīstību (savu spēju apzināšana, pašvērtības, pašcieņas, patstāvības attīstība, normalizācija sociālajā un emocionālajā sfērā).
Montesori metode ir daudzfunkcionāla, tā ir izmantojama gan integrācijas, gan speciālajās, gan veselo bērnu grupās. Tā nav paredzēta tikai kādai konkrētai bērnu grupai.
Montesori materiāli un didaktiskie principi paver jaunas iespējas bērnu attīstīšanā un rehabilitācijā, ievērojot bērnu spējas, sensitīvos periodus un īpašās intereses.
Lai realizētu Montesori pedagoģijas principus, ir nepieciešami izglītoti Montesori pedagogi un ievērojami jāpalielina vecāku loma, kuriem jāatbild ne tikai par aprūpēšanu un mīlestību, bet pēc iespējas dabiskāk jāuzņemas arī pedagoga lomu.